Hoffmann ārējās fiksācijas sistēma

Sistēmas komponenti

Augšējo ekstremitāšu sistēma

Apakšējo ekstremitāšu sistēma

Hofmaņa ārējās fiksācijas sistēmas pionieru mantojums: Rauls Hofmans (1881–1972)

• Patiesi modulāra koncepcija: Neatkarīgs tapu/vadu izvietojums, kas savienots ar universālām skavām pie oglekļa šķiedras stieņiem vai gredzeniem, nodrošinot vēl nebijušu brīvību 3D montāžā.
• Universitāte: Viena sistēma, kas pielāgojama praktiski jebkuram kaulu segmentam (garajiem kauliem, iegurnim, rokai/pēdai) un indikācijai (trauma, rekonstrukcija, infekcija).
• Stabilitāte un regulējamība: Nodrošina stingru fiksāciju un pēcoperācijas samazināšana/korekcija, izmantojot kompresijas/distrakcijas mehānismus.
• Minimāli invazīvā filozofija: Koncentrējas uz lūzumu bioloģijas un mīksto audu saglabāšanu.

Indikācijas

1. Akūta trauma:
   • Smagi atvērti lūzumi (Gustilo II un III), lai samazinātu piesārņojumu un stabilizētu.
   • Slēgti lūzumi ar smagiem mīksto audu bojājumiem (pietūkums, apdegumi).
   • Politraumas pacienti (“Damage Control Orthopedics” – DCO).
   • Periartikulāri lūzumi, kas prasa agrīnu locītavas kustību.
   • Sarežģīti iegurņa gredzena traucējumi.
2. Inficēti un nesaauguši lūzumi: Stabilizācija infekcijas vai nepareizi saaugšanas/nesaaugšanas ārstēšanas laikā.
3. Ekstremitāšu pagarināšana un rekonstrukcija: Distrakcijas osteoģenēze, izmantojot specializētus rāmjus (bieži vien apvienoti ar gredzena elementiem).
4. Artrodēze (locītavu saplūšana): Pagaidu locītavu (piemēram, potītes, plaukstas locītavas) stabilizācija.
5. Smaga kaulu masas zudums: Būtisku defektu novēršana.
6. Deformāciju korekcija: Pakāpeniska leņķisko/rotācijas deformāciju korekcija.
7. Pediatrijas lūzumi: Iekšējai fiksācijai nepiemēroti gadījumi.
8. Pastiprināšana: Nestabila iekšējās fiksācijas papildināšana (“aizsardzības” rāmis).

Kontrindikācijas

1. Nestabils pacients: Ļoti nestabils veselības stāvoklis, kas neļauj veikt operāciju.
2. Adatas/vada vietas infekcija: Aktīva infekcija potenciālajās ievietošanas vietās (relatīva kontrindikācija; nepieciešama rūpīga plānošana/alternatīvas vietas).
3. Smaga osteopēnija/osteoporoze: Nepietiekams kaula masa, lai droši noturētu tapas/stieples.
4. Smaga ādas/mīksto audu nepietiekamība: Vietās, kur adatas ievietošana varētu izraisīt nekrozi vai pastāvīgu infekciju.
5. Alerģija pret implantu materiāliem: Ļoti reti, bet jāņem vērā.
6. Pacienta nepakļaušanās/neierobežojama neievērošana: Nespēja vai nevēlēšanās pārvaldīt piespraudes vietas, apmeklēt novērošanu vai ievērot svara nešanas ierobežojumus.
7. Ķirurģiskās kompetences trūkums: Nepieciešama īpaša apmācība un pieredze.

Ķirurģiskā tehnika (pārskats un galvenie principi)

1. Pirmsoperācijas plānošana:
   • Attēlveidošanas pārskats (rentgens, datortomogrāfija).
   • Definējiet rāmja konfigurāciju (vienpusējs, divplakņu, hibrīds, gredzenveida), tapu/stiepļu ievietošanas vietas (izvairoties no neirovaskulārām struktūrām un turpmākām iegriezumu vietām iespējamai konversijai).
   • Veidnes montāža (pēc izvēles).
   • Izvēlieties komponentu izmērus (tapas diametrs, stieņa garums).
2. Pacienta pozicionēšana un sagatavošana: Novietojiet, lai nodrošinātu piekļuvi un attēlveidošanu. Sterila sagatavošana/plaša pārklāja.
3. Tapu/vadu ievietošana (“droši koridori”):
   • Lai samazinātu termisko nekrozi, urbjot ar elektrisko vai manuālo urbi, izmantojiet asus urbjus/uzmavas.
   • Pirms pašurbjošo/pašvītņojošo tapu ievietošanas, ja piemērojams, veiciet priekšurbumu garozas tuvumā.
   • Izmantojiet audu aizsarguzmavas. Ievietojiet perpendikulāri kaula asij (ja iespējams) vai sekojiet plānotajai trajektorijai.
   • Ja iespējams, nodrošiniet bikortikālu kontaktu. Izvairieties no termiskiem ievainojumiem (pēc izvēles nepārtraukta sālsūdens skalošana).
   • Samaziniet mīksto audu sasprindzinājumu ap tapām.
4. Rāmja montāža un samazināšana:
   • Piestipriniet atsevišķas tapas/vadus ar ar roku cieši pievilktām skavām.
   • Piestipriniet stieņus/zvaigznes/gredzenus.
   • Stratēģiski izmantojiet skavas artikulāciju, lai veicinātu reducēšanu.
   • Veikt lūzuma redukciju (manuāli vai ar rāmja manipulācijām – vilkšanu/kompresiju/leņķa samazināšanu).
   • Droši nofiksējiet visas skavu skrūves (nepieciešama griezes momenta ierobežojoša uzgriežņu atslēga). Pēc nepieciešamības pievienojiet sekundāros stieņus/gredzenus stabilitātei (trīsstūra princips).
5. Galīgā pārbaude:
   • Klīniski un radiogrāfiski (piemēram, fluoroskopijā) pārbaudiet stabilitāti un redukciju.
   • Nodrošiniet attālumu no ādas (aptuveni 1–3 cm).
   • Apgrieziet tapas/vadus, ja tie ir pārāk gari.
   • Nosedziet adatu ievietošanas vietas ar neokluzīvu, fizioloģiskajā šķīdumā samitrinātu pārsēju.
   • Uz asiem galiem uzlieciet aizsargvāciņus.
6. Pēcoperācijas aprūpe:
   • Stingra Pin vietnes aprūpes protokola ieviešana un pacienta izglītošana.
   • Sāpju vadība un neirovaskulāra uzraudzība.
   • Novērtējuma, iespējamās korekcijas (piemēram, distrakcijas) vai plānotās iekšējās fiksācijas pārslēgšanas grafiks.
   • Skaidras instrukcijas par svara nešanu.

Īpašības un priekšrocības (modernā Hofmaņa saime):

• Universālās skavas: Nostipriniet vairākus tapu diametrus (piemēram, 4.0 mm, 5.0 mm, 6.0 mm), stieples un stieņus/zvaigznes ar viena veida skavām.
• Daudzvirzienu skavas: Augsti regulējamas leņķa/stingrības skavas (piemēram, Hoffmann III/Xtend) nodrošina sarežģītu rāmja montāžu un korekciju.
• Ātrās fiksācijas skavas: Ātras izvietošanas skavu iespējas (piemēram, Hoffmann III Quick-Lock).
• Rentgencaurlaidīgi oglekļa šķiedras stieņi: Uzlabot radiogrāfisko redzamību operācijas laikā un pēcoperācijas periodā.
• Viegls un izturīgs: Uzlaboti metāli un kompozītmateriāli.
• Plaša saderība: Saskarnes ar citiem fiksācijas komponentiem (piemēram, gredzeniem hibrīda rāmjiem).
• Visaptveroša instrumentācija: Specializētas vadotnes, uzgriežņu atslēgas, skrūvgriežu rokturi, tapu griezēji.

Galvenie apsvērumi

• Piespraudes vietnes kopšana: Kritiski svarīgi infekcijas profilaksei. Pacientu izglītošana ir ārkārtīgi svarīga.
• Stīvums pret dinamizāciju: Rāmja stingrībai jāatbilst klīniskajām vajadzībām. Dinamizācija var būt noderīga vēlāk.
• Konversijas plānošana: Rāmja izvietojumam vajadzētu atvieglot drošu pāreju uz iekšējo fiksāciju nākotnē, ja tas ir plānots.
• Neirovaskulārā anatomija: Drošai tapas ievietošanai ir nepieciešama šķērsgriezuma anatomijas apgūšana.